Šajā rakstā es vēlos pastāstīt par to, kas ir Dhammakaya meditācija un kā tā ir radusies.

Dhammakaya ir meditācijas tehnika, kurā mēs apziņu vēršam uz ķermeņa centru, divus pirkstus virs nabas. Šajā punktā tiek vizualizēts vienkāršs meditācijas objekts, piemēram, kristāla lode vai saule. Meditācijas laikā pie sevis var klusi skaitīt mantru ‘Samma Arahang’. Notiek arī koncentrēšanās uz elpu. Līdz ar to mēs nonākam līdz 3 pamata tehnikām, kuras tiek izmantotas Dhammakaya meditācijā: elpa, mantra un vizualizācija.

Ar ko Dhammakaya atšķirās no citām meditācijas tehnikām? Tā tiek uzskatīta par sen pazaudētu meditācijas tehniku, kuru atklāja Luang Pu Sodh Taizemē 20. gadsimtā. Taizemē tiek uzskatīts, ka tieši šo metodi izmantoja Buda, lai sasniegtu apgaismību. Dhammakaya meditācija nav saistīta ar konkrētu reliģiju, un tā ir modernāka par, piemēram, Mahayana tradīciju. Meditācijas tehnika balstās uz tās pamatlicēja meditācijas pieredzi, kurā viņš sajuta gaismu no ķermeņa centa meditācijas laikā.

Dhammakaya meditācija apvieno 2 konceptus: ‘samatha’ (miers, rāmums) un ‘vipassana’ (novērojums). Kad prāts kļūst rāms un vizualizācijas objekts tiek nostabilizēts ķermeņa centrā, notiek tā novērošana bez vērtējuma. 

Zinātniski ir pierādīts, ka Dhammakaya meditācija pazemina kortizolu, asins spiedienu un pulsu (Sudsuang, 1990).

Vai ir svarīgi praktizēt meditāciju ar konkrētu metodi?

Izprast dažādas meditācijas tehnikas un to nozīmi mums var palīdzēt padziļināt savu praksi. Kad mēs esam iesācēji, mēs izmantojam pašas intuitīvākās un vienkāršākās metodes, piemēram, fokusēšanos uz elpu vai kādu ķermeņa punktu, un mums liekas, ka meditācija ir tad, kad kāds lasa fonā nomierinošu un atlābinošu tekstu, savukārt, apgūstot meditāciju un tās tradīcijas padziļinātāk, mēs sākam apjaust, ka patiesībā ir ļoti dažādas meditācijas pieejas. 

Mahayana tradīcijā liels uzsvars tiek likts uz Tibetas tradīcijai raksturīgajām mantrām, piemēram, “Om Mani Padme Hum”, bodisatvu vizualizāciju un tekstu lasīšanu. Mahayana tradīcijas metode saucās “Pakāpeniskais ceļš uz apgaismību”, tas tiek sasniegts pilnībā uzticoties skolotājam un lūdzot skolotājam jeb guru palīdzību. Šī tradīcija ir salīdzinoši strikta, piemēram, kļūstot par mūku, nav iespējas atgriezties laicīgajā dzīvē. Mahayana tradīcijā ir ļoti daudz Tibetas kultūras elementu un rituālu, ziedojumu pasniegšana, kā arī liels fokuss uz līdzcietības attīstīšanu. Savukārt, Teravādas tradīcijā (tiek praktizēta Dienvidāzijā) izmanto staigājošo meditāciju starp sesijām, ar fokusu uz pēdām. Vipassana liels fokuss tiek likts uz šī brīža novērošanu, un tiek uzskatīts, ka apgaismību var sasniegt spontāni, nevis pakāpeniski. Šī tradīcija ir elastīgāka un minimālistiskāka, un par mūku var kļūt pat tikai uz vienu dienu. Dhammakaya arī var izmantot staigājošo meditāciju, taču ar fokusu uz ķermeņa centru. Šeit redzam, ka ir lielas atšķirības gan filosofijā, gan meditācijas tehnikās un pasaules skatījumā. 

Līdz ar to, mana atbilde būtu — pieturies pie tās tradīcijas un tehnikas, kas tevi uzrunā visvairāk! Nav pareizas vai nepareizas tradīcijas, svarīgi saklausīt, kas sasaucas ar tavu sirdi! Daudz svarīgāk par tradīciju ir izprast darbību un tehniku mērķus, un kā tie var palīdzēt tev attīstīt tavu meditācijas praksi!