2024. gadā es pirmo reizi devos uz Taizemi, un otru reizi dzīvē devos ārpus Eiropas kontinenta uz Āziju. Šis ceļojums bija pilns ar grūtībām un pārbaudījumiem, taču galu galā tie aizveda mani mazliet tuvāk sev pašai un manam sapnim strādāt un darboties veselības jomā!

Nokļūšana Taizemē un Bangkokas apskate

Pirmais kultūršoks mani sagaidīja lidostā, cenšoties atrast taksometru un sajūtot Āzijai raksturīgo cilvēku burzmu. Pēc pilnībā negulētas nakts lidmašīnā es paļāvos uz ceļabiedru no Spānijas, kuru satiku turpat lidmašīnā blakus vietā, jo es jutos ļoti nogurusi un man bija grūtības koncentrēties. Kopā mēs centāmies saprast, kā rezervēt taksometru, skraidījām no viena lidostas stāva uz otru, un tā arī nespējām atrast šoferi, ar kuru centāmies sazināties caur aplikāciju. Tas bija ļoti grūti, taču par laimi nenācās izmantot lidostas taksometrus, kuru cenas bija daudz augstākas un kuri mums likās aizdomīgi.

Rezultātā pirmajā dienā es veiksmīgi nonācu savā hostelī un varēju atpūsties un sagatavoties Bangkokas izpētei. No vietām, kuras apskatīt, varu ieteikt Jim Thompson House (Džima Tomsona māja), The Grand Palace (Lielā pils), Wat Saket (Golden mountain), kā arī daudzus citus tempļus Bangkokas centrā. Bangkokā satiku arī kolēģi no Ukrainas, ar kuru iepazinos Zviedrijā, kura man ieteica izbraukt ar laivu pa kanālu, un tā bija patiešām interesanta pieredze!

“Peace Revolution” treniņš Taizemē

Manas pirmās dienas nonākot Himawan meditācijas retrītā nebūt nebija izcilas. Patiesībā tās bija ļoti grūtas. Es pirmajā naktī nemaz nevarēju aizmigt, un arī ieiešana ritmā bija grūta. Izkāpjot no lidmašīnas un nonākot retrītā, uzreiz tikām pievienoti orientation programmai, kur mums mācīja daudzas praktiskas lietas, piemēram, kā pareizi salocīt segu vai sakārtot groziņu ar dušas piederumiem. Man to bija grūti pieņemt, jo es vēlējos atgūties no ceļojuma un šie noteikumi man likās par sīkumainiem. Biju pat noskaņojusies doties prom, jo celšanās 5:00 no rīta man kā cilvēkam ar izdegšanu nebūt nebija viegla un tas atstāja manāmu efektu uz veselību.

Tomēr es paliku retrītā, jo satiku jaunus draugus, it īpaši labāko draugu Džonsonu, kurš mani atbalstīja, un tas bija pietiekami spēcīgs un motivējošs iemesls, lai turpinātu programmu un brīnumainā kārtā pat noliktu eksāmenu un tiktu pie diploma, lai varētu dalīties ar meditāciju un iegūtajām zināšanām arī ar citiem!

3 iemesli, kāpēc piedalīties!

1. Cilvēki, kas iedvesmo

Lielākais ieguvums no treniņa ir iespēja satikt domubiedrus, kas ikdienā darbojas līdzīgās sfērās — pasniedz meditāciju, koučingu, jogu, strādā ar cilvēkiem, sniedz veselības konsultācijas vai darbojas nevalstiskajās organizācijās. Tā ir lieliska iespēja iegūt pārliecību, ka arī es taču varu! Retrīts ir vide, kur mēs arī mācījāmies, kā paust laipnību viens otram un arī piedalījāmies dažādās peace-building jeb miera aktivitātēs, piemēram, burbuļu pūšanas aktivitātēs, laipnu ziņu rakstīšanā, gleznošanā un portretu zīmēšanā un komandas darbā!

2. Padziļinātas lekcijas par meditāciju

Lekcijās mēs iemācījāmies, kā vienkāršā valodā pastāstīt par meditāciju, kas patiesībā nebūt nav tik viegli! Mūs arī iepazīstināja ar BetterMe personības izaugsmes modeli, kā arī kopumā dienā veltījām meditācijai vismaz 3 stundas vai pat vairāk. Bija iespēja uzdot visus sev interesējošos jautājumus mūkiem gan grupu sesijās, gan individuālās sarunās.

3. Gan darbs, gan atpūta pie dabas

Retrīts notika visnomaļākajā reģionā Taizemē, Loei provincē kalnos. Lai gan vieta bija nost no civilizācijas, un mēs gulējām kempinga stila koka mājiņās, un kopumā programma bija ļoti intensīva, tā palīdzēja atjaunot spēkus. Tuvumā varēja apskatīt ūdenskritumu, dīķi ar skaistām ūdensrozēm un zivtiņām, kā arī redzēt milzīgus zirnekļus un gekonus, un dekoratīvas orhidejas. Tā bija patiešām skaita vieta un neaizmirstama pieredze!

Noslēguma pārdomas

Taizemes “Peace Revolution” treniņš viennozīmīgi bija ļoti liels dzīves pagrieziena punkts manā dzīvē. Ja pirms tam es vienmēr atradu atrunas, kāpēc nepiepildīt savu sapni, jo ”man taču nav gana lielas pieredzes ar meditāciju”, “man nav gana daudz diplomu un sertifikātu” un “es vēl neesmu gana vesela, lai pati strādātu veselības jomā”, tad pēc šī treniņa man tapa skaidrs, ka tās ir manas limitējošās domas, kas man traucē piepildīt savu dzīves mērķi un uzdevumu. 

Tāpēc ir tapis šis blogs, jo beidzot es esmu gatava dalīties ar citiem, pat ja man vēl ir daudz jāpilnveidojās!